Zāles pļāvēju attīstības vēsture

Tas pastāv kopš 1805. gada, kad zāles pļāvējus darbināja cilvēki, un tiem nebija spēka atbalsta.
1805. gadā britu Praknet izgudroja pirmo iekārtu, kas novāca graudus un nopļāva nezāles. Mašīnu vadīja cilvēki, un rotējošais nazis tika darbināts ar pārnesumu kārbu, lai pļautu zāli. Šis bija zāles pļāvēja prototips.
1830. gadā britu tekstilrūpniecības inženieris Bils Pudings patentēja rullīšu zāles pļāvēju un ieguva atzinību.
1832. gadā Ransoms Agricultural Machinery Company uzsāka bungu pļaujmašīnu masveida ražošanu.
1831. gadā britu tekstilmeistars Kabīrija ieguva pasaulē ekskluzīvu tvertņu patentu.
1833. gadā Ransoms Agricultural Machinery Company uzsāka trumuļa tipa zāles pļāvēju masveida ražošanu. 19. gadsimtā šo vieglo un viegli vadāmo trumuļu pļāvēju plaši izmantoja zaļajās joslās blakus satiksmes ceļiem.
1902. gadā anglis London Ernes izgatavoja trumuļu pļāvēju, ko darbina iekšdedzes dzinējs, un tā princips tiek izmantots arī mūsdienās.
Mēs parasti redzam šāda veida ravētāju Amerikas lauku televīzijā, un ar to var viegli nopļaut zālienu.
Strauji attīstoties zāliena nozarei, Ķīna 21. gadsimtā sāka izmantot elektroenerģijas uzglabāšanas virzuļu zāles pļāvējus. 19. gadsimta beigās zāliena kopšana bija fiziski smags darbs. Piemēram, lielā īpašumā Blenheimā (ciemats Bavārijas rietumos, Vācijā), ja tiek nodarbināti 200 strādnieki, 50 no tiem ir zāliena kopšana. Aizaugšanas sezonā zāle ir jāpļauj apmēram ik pēc desmit dienām. Zāles pļāvēji tur ļoti garus agregātus (sirpi: asmeņi ir zobaini, un tie bieži ir jāuzasina ar stienīti, lai tie būtu asi), lai pļautu zāli (patiesībā tie darbojas vairāk kā zāles zāģēšana). Pēc darbu veikšanas zāliens ir pilns ar zāģētām zāles asmeņiem, un tad uz zemes esošās zāles asmeņi tiek savākti un izmantoti fermas liellopu un aitu barošanai, kas ietaupa laiku un samazina ganību bojājumus. Tas sastāv no paralēlas četrstieņu pacelšanas ierīces, rāmja, kreisās un labās viena spārna ravēšanas ierīces un novirzes regulēšanas ierīces visai mašīnai.